Skola un dzīve. Viens vesels vai divi dažādi.

Aizritējis nu jau piektais pēc kārtas pasaules izglītības sammits Katarā (www.wise-qatar.org). Izglītības profesionāļu galvenās bažas ir par to, ka šobrīd pasaulē kopumā ir pieaugoša nesakritība starp mācīšanu, kāda mums ir, un mācīšanu, kādu mums 21.gadsimtā vajag. Ir nesakritība starp prasmēm, kas cilvēkiem ir un ko viņiem vajag. Darba tirgū ir vinnētāji un zaudētāji. Pastāv bažas, ka mēs vairāk koncentrējamies uz bērnu sagatavošanu augstskolai nevis sagatavošanu dzīvei. Tāpat gana skarbs ir jautājums ir – vai mums vajag skolu kā mācīšanās mehānismu, ja bērns par dzīvi vairāk iemācās ārpus skolas nekā skolā?

Es ticu, ka pedagoga ausij šie nav tīkami teikumi, bet patiesi gan. Kā izglītošanu un dzīvi padarīt par vienu veselumu? Droši vien šeit nav vienas receptes, bet svarīgi saprast, ka skolā nekas nemainīsies, ja skolotāji neuzdrošināsies sastapties ar šodienas tehnoloģijām, ja neuzdrošināsies apgūt angļu valodu labā līmenī (lai varētu mācīties no pasaules prakses), ja neuzdrošināsies veidot tādu mācīšanās vidi, kurā skolēnam ir interese un motivācija iesaistīties. Digitālais laikmets ir klāt un skolēni tajā dzīvo. Patīk vai nepatīk, bet – tā nu tas ir. Tā ir vide, kad saskarsmē ir daudzi ar daudziem, kur jāprot saglabāt savu individualitāti un respektēt citus, kur mācīties no bagātīga informatīvā materiāla (atšķirot, kas ir kas), kur paust vērtīgas domas. Mācīšanās process digitālajā laikmetā mainās, bet tikai caur skolotājiem mēs sasniegsim labus rezultātus bērnu izglītībā dzīvei. Kā to šodien lai paveic, ja skolotāji nelieto tehnoloģijas un pauž stereotipiskus viedokļus par tām? Tās ir manas lielākās pārdomas…

Kā Kataras samitā teica kāds runātājs: “Skolotāji jau var cīnīties par savu vietu klasē un tehnoloģiju «izslēgšanu», bet, ja bērns redz, ka stundā nav nekā interesanta, ko dzirdēt, un zina, ka pasaule piedāvā ko interesantāku, viņš izmanto informācijas tehnoloģijas. Un tad tur nav gudra skolotāja blakus, kurš var palīdzēt pa šo tehnoloģiju ceļu iet.”. Visvērtīgākais, ko varam darīt – sākt diskusijas jau šodien katrs savā skolā par to, kā mēs savienosim skolu ar dzīvi. Kā mēs nodrošināsim un mērīsim prasmes, kas vajadzīgas dzīvei? 

Pastāstīšu mazu sižetu no dzīves. Ceturtklasnieks pavisam parastā Šveices skolā tikko pildīja uzdevumu (pāros): izpētīt un salīdzināt rakstāmmašīnu un I-Pad, atrast kopīgo un atšķirīgo. Apbrīnojami, cik vienkārši bērni pamana riskus, ieguvumus, lietojamību, dažādu lietu evolūciju. Tik vienkāršs uzdevums, bet ar tik ietilpīgu rezultātu! Skolotāji, varbūt sāciet ar tik vienkāršu un jautru uzdevumu. Smaidam: abi augšminētā uzdevuma pildītāji bija labi pamanījuši visus ārkārtīgi daudzos nopietnos lietošanas aspektus, bet viens no tiem “ja rakstāmmašīna nokritīs uz grīdas, tā nesaplīsīs, varbūt grīdā būs “bukte”; ja I-Pad nokritīs – ļoti iespējams, tas saplīsīs”. Lai šādu uzdevumu izpildītu, ir jāizpēta gan “vecais, labais”, gan “jaunais, vēl neapgūtais”. Un te nu arī priekšnoteikums – skolotājiem pašiem vispirms jāzina, kas ir I-Pad, kā to lieto. Lai izpildītu šo vienkāršo vingrinājumu, nederēs komentārs “es jau nu neiešu savas acis ar tiem “padiem” bojāt…”.

Izglītības kvalitāte ir un būs turpmāko gadu galvenais jautājums. Tā nevar notikt bez kvalitatīviem, šodienas dzīvi dzīvojošiem, radošiem skolotājiem. Skolotājs ir izglītības radikālo pārmaiņu centrā. Vai mums izdosies? Es ticu, ka jā. Ja sāksim ar drosmi paraudzīties uz to, kā šodien mācām, un kā mums vajag mācīt, lai sagatavotu bērnus dzīvei.