No cita skatu punkta. Un par izglītību.

Man pavisam svaigi savijušies kopā divi notikumi: viesošanās zemeslodes otrajā pusē (no Latvijas raugoties, protams) un viesošanās tepat vietējās (Latvijas, protams) skolas gada sākuma pedagogu konferencēs. Kas šīm abām lietām kopīgs? Vai atšķirīgs?

Ceļojums “apkārt pasaulei” aicina uz elastību, toleranci, uzdrošināšanos. Tā ir vide, kur vairums lietu aicina mācīties ko jaunu, pieņemt situācijas un rīkoties tajās. Šeit ir daudz sarunu, no kurām mācīties, šeit ir garšas un smaržas, kuras nekad iepriekš nav bijušas, šeit ir spēja veidot bagātīgu piedzīvojumu mugursomu – kura dara zinošāku un emocionāli bagātāku dzīvei un darbam šeit, Latvijā. Ceļojums vienmēr ir pārmaiņas. Ceļojums apliecina pasaules dinamiku un dažādību.Ceļojums izaicina un apbalvo par gatavību izaicinājumus pieņemt.

Un tad ir Latvijas novadu pedagogu ik-augusta konferences. Tā ir vide, kura pulcina un tiecas iedvesmot pedagogus jaunajam mācību gadam. Šeit skaidrāk kā jebkur citur pamanāma vajadzība saglabāties par katru cenu 50 gadu senā modelī, šeit ceļojums attīstībā lielā mērā ir apstājies. Datori skolā un interaktīvā tāfele paši par sevi nav attīstība. Ceļojums ir apstājies ļoti lielas daļas skolu direktoru un skolotāju prātos. Šeit nav drosmes (vai prasmes) redzēt šodienas skolnieku nākotnes perspektīvā. Te dzīvo formāla frāze, ka skolas uzdevums ir veidot “vispusīgi attīstītu cilvēku”. Bez skaidras sapratnes, kas tas ir. Un nav jau arī, ko iespringt, meklējot formulējumu. Jo skaidra sapratne un mērāmi kritēriji liks doties ceļojumā – drosmīgā skolas un skolotāju attīstības ceļojumā. Kurā nāksies pārskatīt pieņēmumus un savu vienīgo pareizo (gadiem stabilizēto) skatu punktu. Tas var izrādīties ceļojums, kurā bez labām angļu valodas prasmēm nu nekādi neiztikt. Tas var izrādīties attīstības ceļojums, kurā nākas lietot tās tehnoloģijas, kuras bērni lieto. Var izrādīties, ka direktoram beidzot jāsāk vadīt skolu kā normālu uzņēmumu, izvirzīt mērķus un prasīt konkrētus sasniegumus no darbiniekiem. Var izrādīties, ka skolotājam jāpārskata liela daļa savas prakses un emocionālās pieredzes mugursomas. Un tas ir diezgan bailīgi. Tāpēc labāk ceļojumā nedoties…

Katru gadu augusta beigās es prātoju – nu, cik gan ilgi vēl skolas pasargās sevi no došanās drosmīgā attīstības ceļā? Ceļā, kura rezultāts ir kvalitatīvs cilvēks – ekonomiski gudrs, spējīgs uzņemties atbildību, veidot savu privāto un valsts labklājību. Bet šādam cilvēkam var palīdzēt izaugt tikai kvalitatīvi skolotāji – spējīgi patiešām darbos un darba rezultātos apliecināt to, ka no šodienas pirmklasnieka darba tirgū ap 2025.-2027.gadu ienāks kvalitatīvs cilvēks. 

Varbūt, lai vieglāk uzsākt drosmīgo ceļojumu izglītības attīstībā, ir vērts paskatīties uz tik ierastām un šķietami drošām (gadiem zināmām) lietām no pilnīgi cita skatu punkta? Varbūt sākt ar to, ka akceptēt – pat tādu “klasiku” kā mūsu skatu uz pasaules karti var mainīt.Image 

Advertisements