Gribēt kļūt par labu vadītāju

IMG_2531

Pirms neilga laika es lasīju kādu rakstu par pieaugušo izglītību pasaulē. Rakstā gana bieži bija pieminēts izglītības vidē tik saprotamais vārds Literacy (Eng.) – rakstpratība. Ja skatāmies Wikipēdijā, tad varēsim tajā lasīt:”Literacy is the ability to read and write one’s own name and further for knowledge and interest, write coherently, and think critically about the written word.”. Nu jau saraksts papildinājies ar “technological literacy, mathematical literacy, visual literacy…”. Lasot rakstu, es aizdomājos – bet kā ar Vadīšanas literacy? Vai arī uz prasmi vadīt cilvēkus varētu attiecināt literacy? Uzdrošinos to darīt un savā ikdienas darbā ar vadītājiem meklēju atbildes – kas varētu būt vadīšanas literacy. Šobrīd mans saraksts kompetencēm ir šāds:
Sevis apzināšanās un Pašregulācija;
Empātija un Tolerance;
Kritiskā domāšana;
Pašmotivācija un citu motivēšana;
Komandas veidošana un vadīšana;
Mērķu izvirzīšana un to sasniegšana;
Citu attīstīšana;
Pašmācīšanās.

Lai vadītājs pietuvotos savas vadītprasmes literacy, jāsāk ar vienu vienkāršu lietu: gribēt kļūt par labu vadītāju. Pamanu vērtīgu tendenci – arvien vairāk vadītāju to apzināti grib.

Par sākumu

Image

Kas to zina, kā tas būs? Sākums nozīmē sastapties ar vēl nebijušo. Vai arī jau zināmajā iepīt jaunas lietas. Sākums nozīmē mācīties ko jaunu, varbūt sastapties ar “Man nesanāk!”, varbūt sastapties ar veiksmi, varbūt ar mazliet cīņu ar sevi. Sākums nozīmē drosmi domāt par nākotni, par to – kā iecerētais izskatīsies pēc laika. Tas nozīmē drosmi sastapties ar kļūdām, ar atkal jaunu mācīšanos. Tas nozīmē gatavību mainīties pa ceļam. Tas nozīmē jaunas sastapšanās, jaunus ceļojumus attiecībās, sevis iepazīšanā, profesionālajās gaitās. Dažreiz tās būs jaunas krustceles. Un jauni lēmumi. Ik brīdis ir kaut kā sākums. Ik doma ir kaut kā jauna sākums. Ik uzdrošināšanās ir kaut kā jauna sākums.

Hmm… Vai tad ir iespēja palikt vecajā? Mēs uz sava vecā divriteņa bagāžnieka vedam mazu, mīļu, rozā sapņu čemodāniņu, kam nolupuši stūri, kur iekšā mums tikt vērtīgas domas, cerības, gaidas. Sākums ir – atvērt savu čemodāniņu, celtā ārā to, kam šodien jāsāk dzīvot. Citādi jau nebūs vietas jauniem sākumiem.

 

Kad beigas ir sākums

IMG_4818

Piedzīvot harmonisku noslēgumu sirsnīgam un vērtīgam profesionālās attīstības posmam – tā ir māksla. Un darīt to kopā ar cilvēkiem, kas ietekmējuši manu dzīvi un kuru dzīves es esmu ietekmējusi – tā ir bauda un gandarījums.
Trīs lietas ir svarīgas supervizora attīstības ceļā: mācīšanās, process un refleksija. Veidojot kvalitatīvu šo trīs lietu sinerģiju, paveras nianses, kurām viegli pārslīdēt pāri. Mācīšanās kā profesionālā izaugsme caur savu un kolēģu pieredzi, iepazīstot viņiem raksturīgo darba un personības rokrakstu. Process kā mācīšanās ceļš no bikla sākuma līdz prasmei atvadīties no tā, kas vairākus gadus bijis mīļš un saprotams, kas ļāvis piedzīvot struktūru un spontanitāti, iet cauri attīstības līkločiem. Refleksija kā galvenais instruments, kas ļauj piedzīvot jaunus aspektus sevī un sev ierastajā vidē, kas paver durvis uz kolēģu profesionālās un personīgās dzīves šķautnēm.
Trīs lietas: mācīšanās, process un refleksija – pabeigtas vienā ciklā, vairs nevar apstāties. Tās pāraug jaunā kvalitātē un dod kvalitatīvu pamatu nākamajam ciklam. Jo galvenais ir uztrenēts: prasme mācīties no sevis un citiem, prasme pedzīvot procesu un radošumu procesā, un prasme reflektēt par mācīšanos, procesu un sevi tajā.

Skola un dzīve. Viens vesels vai divi dažādi.

IMG_1491

Aizritējis nu jau piektais pēc kārtas pasaules izglītības sammits Katarā (www.wise-qatar.org). Izglītības profesionāļu galvenās bažas ir par to, ka šobrīd pasaulē kopumā ir pieaugoša nesakritība starp mācīšanu, kāda mums ir, un mācīšanu, kādu mums 21.gadsimtā vajag. Ir nesakritība starp prasmēm, kas cilvēkiem ir un ko viņiem vajag. Darba tirgū ir vinnētāji un zaudētāji. Pastāv bažas, ka mēs vairāk koncentrējamies uz bērnu sagatavošanu augstskolai nevis sagatavošanu dzīvei. Tāpat gana skarbs ir jautājums ir – vai mums vajag skolu kā mācīšanās mehānismu, ja bērns par dzīvi vairāk iemācās ārpus skolas nekā skolā?

Es ticu, ka pedagoga ausij šie nav tīkami teikumi, bet patiesi gan. Kā izglītošanu un dzīvi padarīt par vienu veselumu? Droši vien šeit nav vienas receptes, bet svarīgi saprast, ka skolā nekas nemainīsies, ja skolotāji neuzdrošināsies sastapties ar šodienas tehnoloģijām, ja neuzdrošināsies apgūt angļu valodu labā līmenī (lai varētu mācīties no pasaules prakses), ja neuzdrošināsies veidot tādu mācīšanās vidi, kurā skolēnam ir interese un motivācija iesaistīties. Digitālais laikmets ir klāt un skolēni tajā dzīvo. Patīk vai nepatīk, bet – tā nu tas ir. Tā ir vide, kad saskarsmē ir daudzi ar daudziem, kur jāprot saglabāt savu individualitāti un respektēt citus, kur mācīties no bagātīga informatīvā materiāla (atšķirot, kas ir kas), kur paust vērtīgas domas. Mācīšanās process digitālajā laikmetā mainās, bet tikai caur skolotājiem mēs sasniegsim labus rezultātus bērnu izglītībā dzīvei. Kā to šodien lai paveic, ja skolotāji nelieto tehnoloģijas un pauž stereotipiskus viedokļus par tām? Tās ir manas lielākās pārdomas…

Kā Kataras samitā teica kāds runātājs: “Skolotāji jau var cīnīties par savu vietu klasē un tehnoloģiju «izslēgšanu», bet, ja bērns redz, ka stundā nav nekā interesanta, ko dzirdēt, un zina, ka pasaule piedāvā ko interesantāku, viņš izmanto informācijas tehnoloģijas. Un tad tur nav gudra skolotāja blakus, kurš var palīdzēt pa šo tehnoloģiju ceļu iet.”. Visvērtīgākais, ko varam darīt – sākt diskusijas jau šodien katrs savā skolā par to, kā mēs savienosim skolu ar dzīvi. Kā mēs nodrošināsim un mērīsim prasmes, kas vajadzīgas dzīvei?

Izglītības kvalitāte ir un būs turpmāko gadu galvenais jautājums. Tā nevar notikt bez kvalitatīviem, šodienas dzīvi dzīvojošiem, radošiem skolotājiem. Skolotājs ir izglītības radikālo pārmaiņu centrā. Vai mums izdosies? Es ticu, ka jā. Ja sāksim ar drosmi paraudzīties uz to, kā šodien mācām, un kā mums vajag mācīt, lai sagatavotu bērnus dzīvei.