Kad beigas ir sākums

Piedzīvot harmonisku noslēgumu sirsnīgam un vērtīgam profesionālās attīstības posmam – tā ir māksla. Un darīt to kopā ar cilvēkiem, kas ietekmējuši manu dzīvi un kuru dzīves es esmu ietekmējusi – tā ir bauda un gandarījums.
Trīs lietas ir svarīgas supervizora attīstības ceļā: mācīšanās, process un refleksija. Veidojot kvalitatīvu šo trīs lietu sinerģiju, paveras nianses, kurām viegli pārslīdēt pāri. Mācīšanās kā profesionālā izaugsme caur savu un kolēģu pieredzi, iepazīstot viņiem raksturīgo darba un personības rokrakstu. Process kā mācīšanās ceļš no bikla sākuma līdz prasmei atvadīties no tā, kas vairākus gadus bijis mīļš un saprotams, kas ļāvis piedzīvot struktūru un spontanitāti, iet cauri attīstības līkločiem. Refleksija kā galvenais instruments, kas ļauj piedzīvot jaunus aspektus sevī un sev ierastajā vidē, kas paver durvis uz kolēģu profesionālās un personīgās dzīves šķautnēm.
Trīs lietas: mācīšanās, process un refleksija – pabeigtas vienā ciklā, vairs nevar apstāties. Tās pāraug jaunā kvalitātē un dod kvalitatīvu pamatu nākamajam ciklam. Jo galvenais ir uztrenēts: prasme mācīties no sevis un citiem, prasme pedzīvot procesu un radošumu procesā, un prasme reflektēt par mācīšanos, procesu un sevi tajā.

How to run a brainstorm for introverts (and extroverts too)

TED Blog

How-to-brainstormCocktail party trivia: Brainstorming was invented in the 1930s as a practical idea-generation technique for regular use by “creatives” within the ad agency BBDO. That all changed in 1942, when Alex Osborn — the “O” in BBDO — released a book called How to Think Up and excited the imaginations of his fellow Mad Men.

Since 1942, the idea-generation technique that began life in a New York creative firm has grown into the happy kudzu of Silicon Valley startups. Somewhere near Stanford, an introvert cringes every time the idea comes up of sitting in a roomful of colleagues, drawing half-baked ideas on Post-it notes, and then pasting them to the wall for all to see. (If this is you, watch David Kelley’s TED Talk on creative confidence, followed by Susan Cain’s on the power of introverts.)

I’ve run a lot of brainstorms over the years: with designers at…

View original post 834 more words

10 poems that look like what they mean

Qwiklit

By May Huang

Poets employ various means to get their message across in their poems, ranging from rhyme scheme to alliteration. However, poetic meaning can also be translated visually through a form termed “concrete poetry;” indeed, numerous poets experiment with line breaks and typography to present their work in a way that ‘looks’ the way it is supposed to ‘mean.’ Here are 10 poems whose meanings lie in their appearances:

1) George Herbert – Easter Wings

[EasterWingsa.bmp]

Published in 1633, George Herbert’s Easter Wings is the oldest concrete poem in this list. A poem about flight in its metaphorical sense, Easter Wings aptly takes the form of a pair of wings (the likeness is even more remarkable if you rotate the poem 90 degrees to the right).

2) 40-Love by Roger McGough

The English poet Roger McGough sends readers’ eyes travelling to and fro the way a tennis ball would across…

View original post 526 more words

Skola un dzīve. Viens vesels vai divi dažādi.

Aizritējis nu jau piektais pēc kārtas pasaules izglītības sammits Katarā (www.wise-qatar.org). Izglītības profesionāļu galvenās bažas ir par to, ka šobrīd pasaulē kopumā ir pieaugoša nesakritība starp mācīšanu, kāda mums ir, un mācīšanu, kādu mums 21.gadsimtā vajag. Ir nesakritība starp prasmēm, kas cilvēkiem ir un ko viņiem vajag. Darba tirgū ir vinnētāji un zaudētāji. Pastāv bažas, ka mēs vairāk koncentrējamies uz bērnu sagatavošanu augstskolai nevis sagatavošanu dzīvei. Tāpat gana skarbs ir jautājums ir – vai mums vajag skolu kā mācīšanās mehānismu, ja bērns par dzīvi vairāk iemācās ārpus skolas nekā skolā?

Es ticu, ka pedagoga ausij šie nav tīkami teikumi, bet patiesi gan. Kā izglītošanu un dzīvi padarīt par vienu veselumu? Droši vien šeit nav vienas receptes, bet svarīgi saprast, ka skolā nekas nemainīsies, ja skolotāji neuzdrošināsies sastapties ar šodienas tehnoloģijām, ja neuzdrošināsies apgūt angļu valodu labā līmenī (lai varētu mācīties no pasaules prakses), ja neuzdrošināsies veidot tādu mācīšanās vidi, kurā skolēnam ir interese un motivācija iesaistīties. Digitālais laikmets ir klāt un skolēni tajā dzīvo. Patīk vai nepatīk, bet – tā nu tas ir. Tā ir vide, kad saskarsmē ir daudzi ar daudziem, kur jāprot saglabāt savu individualitāti un respektēt citus, kur mācīties no bagātīga informatīvā materiāla (atšķirot, kas ir kas), kur paust vērtīgas domas. Mācīšanās process digitālajā laikmetā mainās, bet tikai caur skolotājiem mēs sasniegsim labus rezultātus bērnu izglītībā dzīvei. Kā to šodien lai paveic, ja skolotāji nelieto tehnoloģijas un pauž stereotipiskus viedokļus par tām? Tās ir manas lielākās pārdomas…

Kā Kataras samitā teica kāds runātājs: “Skolotāji jau var cīnīties par savu vietu klasē un tehnoloģiju «izslēgšanu», bet, ja bērns redz, ka stundā nav nekā interesanta, ko dzirdēt, un zina, ka pasaule piedāvā ko interesantāku, viņš izmanto informācijas tehnoloģijas. Un tad tur nav gudra skolotāja blakus, kurš var palīdzēt pa šo tehnoloģiju ceļu iet.”. Visvērtīgākais, ko varam darīt – sākt diskusijas jau šodien katrs savā skolā par to, kā mēs savienosim skolu ar dzīvi. Kā mēs nodrošināsim un mērīsim prasmes, kas vajadzīgas dzīvei? 

Pastāstīšu mazu sižetu no dzīves. Ceturtklasnieks pavisam parastā Šveices skolā tikko pildīja uzdevumu (pāros): izpētīt un salīdzināt rakstāmmašīnu un I-Pad, atrast kopīgo un atšķirīgo. Apbrīnojami, cik vienkārši bērni pamana riskus, ieguvumus, lietojamību, dažādu lietu evolūciju. Tik vienkāršs uzdevums, bet ar tik ietilpīgu rezultātu! Skolotāji, varbūt sāciet ar tik vienkāršu un jautru uzdevumu. Smaidam: abi augšminētā uzdevuma pildītāji bija labi pamanījuši visus ārkārtīgi daudzos nopietnos lietošanas aspektus, bet viens no tiem “ja rakstāmmašīna nokritīs uz grīdas, tā nesaplīsīs, varbūt grīdā būs “bukte”; ja I-Pad nokritīs – ļoti iespējams, tas saplīsīs”. Lai šādu uzdevumu izpildītu, ir jāizpēta gan “vecais, labais”, gan “jaunais, vēl neapgūtais”. Un te nu arī priekšnoteikums – skolotājiem pašiem vispirms jāzina, kas ir I-Pad, kā to lieto. Lai izpildītu šo vienkāršo vingrinājumu, nederēs komentārs “es jau nu neiešu savas acis ar tiem “padiem” bojāt…”.

Izglītības kvalitāte ir un būs turpmāko gadu galvenais jautājums. Tā nevar notikt bez kvalitatīviem, šodienas dzīvi dzīvojošiem, radošiem skolotājiem. Skolotājs ir izglītības radikālo pārmaiņu centrā. Vai mums izdosies? Es ticu, ka jā. Ja sāksim ar drosmi paraudzīties uz to, kā šodien mācām, un kā mums vajag mācīt, lai sagatavotu bērnus dzīvei.

Gribēt kļūt par labu vadītāju

Pirms neilga laika es lasīju kādu rakstu par pieaugušo izglītību pasaulē. Rakstā gana bieži bija pieminēts izglītības vidē tik saprotamais vārds Literacy (Eng.) – rakstpratība. Ja skatāmies Wikipēdijā, tad varēsim tajā lasīt:”Literacy is the ability to read and write one’s own name and further for knowledge and interest, write coherently, and think critically about the written word.”. Nu jau saraksts papildinājies ar “technological literacy, mathematical literacy, visual literacy…”. Lasot rakstu, es aizdomājos – bet kā ar Vadīšanas literacy? Vai arī uz prasmi vadīt cilvēkus varētu attiecināt literacy? Uzdrošinos to darīt un savā ikdienas darbā ar vadītājiem meklēju atbildes – kas varētu būt vadīšanas literacy. Šobrīd mans saraksts kompetencēm ir šāds:
Sevis apzināšanās un Pašregulācija;
Empātija un Tolerance;
Kritiskā domāšana;
Pašmotivācija un citu motivēšana;
Komandas veidošana un vadīšana;
Mērķu izvirzīšana un to sasniegšana;
Citu attīstīšana;
Pašmācīšanās.

Lai vadītājs pietuvotos savas vadītprasmes literacy, jāsāk ar vienu vienkāršu lietu: gribēt kļūt par labu vadītāju. Pamanu vērtīgu tendenci – arvien vairāk vadītāju to apzināti grib.

No cita skatu punkta. Un par izglītību.

Man pavisam svaigi savijušies kopā divi notikumi: viesošanās zemeslodes otrajā pusē (no Latvijas raugoties, protams) un viesošanās tepat vietējās (Latvijas, protams) skolas gada sākuma pedagogu konferencēs. Kas šīm abām lietām kopīgs? Vai atšķirīgs?

Ceļojums “apkārt pasaulei” aicina uz elastību, toleranci, uzdrošināšanos. Tā ir vide, kur vairums lietu aicina mācīties ko jaunu, pieņemt situācijas un rīkoties tajās. Šeit ir daudz sarunu, no kurām mācīties, šeit ir garšas un smaržas, kuras nekad iepriekš nav bijušas, šeit ir spēja veidot bagātīgu piedzīvojumu mugursomu – kura dara zinošāku un emocionāli bagātāku dzīvei un darbam šeit, Latvijā. Ceļojums vienmēr ir pārmaiņas. Ceļojums apliecina pasaules dinamiku un dažādību.Ceļojums izaicina un apbalvo par gatavību izaicinājumus pieņemt.

Un tad ir Latvijas novadu pedagogu ik-augusta konferences. Tā ir vide, kura pulcina un tiecas iedvesmot pedagogus jaunajam mācību gadam. Šeit skaidrāk kā jebkur citur pamanāma vajadzība saglabāties par katru cenu 50 gadu senā modelī, šeit ceļojums attīstībā lielā mērā ir apstājies. Datori skolā un interaktīvā tāfele paši par sevi nav attīstība. Ceļojums ir apstājies ļoti lielas daļas skolu direktoru un skolotāju prātos. Šeit nav drosmes (vai prasmes) redzēt šodienas skolnieku nākotnes perspektīvā. Te dzīvo formāla frāze, ka skolas uzdevums ir veidot “vispusīgi attīstītu cilvēku”. Bez skaidras sapratnes, kas tas ir. Un nav jau arī, ko iespringt, meklējot formulējumu. Jo skaidra sapratne un mērāmi kritēriji liks doties ceļojumā – drosmīgā skolas un skolotāju attīstības ceļojumā. Kurā nāksies pārskatīt pieņēmumus un savu vienīgo pareizo (gadiem stabilizēto) skatu punktu. Tas var izrādīties ceļojums, kurā bez labām angļu valodas prasmēm nu nekādi neiztikt. Tas var izrādīties attīstības ceļojums, kurā nākas lietot tās tehnoloģijas, kuras bērni lieto. Var izrādīties, ka direktoram beidzot jāsāk vadīt skolu kā normālu uzņēmumu, izvirzīt mērķus un prasīt konkrētus sasniegumus no darbiniekiem. Var izrādīties, ka skolotājam jāpārskata liela daļa savas prakses un emocionālās pieredzes mugursomas. Un tas ir diezgan bailīgi. Tāpēc labāk ceļojumā nedoties…

Katru gadu augusta beigās es prātoju – nu, cik gan ilgi vēl skolas pasargās sevi no došanās drosmīgā attīstības ceļā? Ceļā, kura rezultāts ir kvalitatīvs cilvēks – ekonomiski gudrs, spējīgs uzņemties atbildību, veidot savu privāto un valsts labklājību. Bet šādam cilvēkam var palīdzēt izaugt tikai kvalitatīvi skolotāji – spējīgi patiešām darbos un darba rezultātos apliecināt to, ka no šodienas pirmklasnieka darba tirgū ap 2025.-2027.gadu ienāks kvalitatīvs cilvēks. 

Varbūt, lai vieglāk uzsākt drosmīgo ceļojumu izglītības attīstībā, ir vērts paskatīties uz tik ierastām un šķietami drošām (gadiem zināmām) lietām no pilnīgi cita skatu punkta? Varbūt sākt ar to, ka akceptēt – pat tādu “klasiku” kā mūsu skatu uz pasaules karti var mainīt.Image 

Vai mūsu skolotāji mainās?

Pēc trīs mēnešiem Kataras galvaspilsētā Dohā notiks kārtējais, nu jau piektais, Pasaules izglītības inovāciju sammits WISE, World Innovation Summit for Education. Es piedalījos 2.WISE sammitā, turpmākos divus vēroju tiešsaistē, bet šogad atkal ceru to piedzīvot klātienē. Pēc atgriešanās no 2.sammita gana daudz viesojos skolās, kur dalījos atziņās par to, kā mainās izglītības pasaule. Domājot par šī gada sammitu, ielūkojos savās toreizējās publikācijās – vai ir notikusi kāda attīstības dinamika Latvijas skolotāju/izglītotāju domāšanā un attieksmēs?

No 2010.gada WISE kā ceļamaizi paņēmu sev līdzi pārdomas: Kādam jābūt skolotājam, lai viņš palīdzētu izaugt 21.gadsimta cilvēkam – gatavam sastapties ar pasaules dinamiku un ekonomikas attīstību? Kā mācīt, lai darba tirgū ienāktu cilvēks PROTOŠS MĀCĪTIES. Mums ir vajadzīgi skolotāji, kuri var nodrošināt izglītības kvalitāti. Mums nevajag skolotājus, kas māca, mums vajag skolotājus, kas iedvesmo. Skolotājs un mācāmais ir partneri, viņš ir „rīks” cilvēkam, kurš mācās – skolotājs palīdz mācīties un iegūt zināšanas/prasmes. Skolotājs, kurš prot mācīt caur dilemmu un paradigmu risināšanu, veido uz zinātni balstītu cilvēku attīstību. Skolotājs, kurš prot mācīt līderību, prot izmantot mentoringa un treniņa pieeju, lai zināšanas nodotu cauri paaudzēm.

Pēdējos trīs gadus esmu sadarbojusies ar skolu vadītājiem, palīdzot viņiem izprast vienkāršās un reizē sarežģītās lietas skolas kā organizācijas vadīšanā. Man ir prieks vērot skolu vadītāju vēlmi (vismaz pirmos iedīgļus) savu skolu veidot kā vidi, kurā var izaugt ekonomiski un sociāli aktīvs cilvēks. Tā ir pozitīvā dinamika. Un tajā pašā laikā ar patiesām bažām vēroju skolotājus, vēl stipri iestrēgušus pagātnē, vāji/nemaz protošus svešvalodas, vāji/nemaz  lietojošus tehnoloģijas, vāji/nemaz gatavus augt līdzi gadsimtam, vāji/nemaz gatavus pārmaiņām, vāji/nemaz darba tirgu zinošus, vāji/nemaz ekonomiku izprotošus, ar vāju kritiskās domāšanas prasmi. Tā ir iestrēgusī dinamika. 

Šoruden atkal lūkošu pēc WISE sarkanā pavediena, kuru aiznest līdz mūsu skolām un skolotājiem. Varbūt vēl pēc pāris gadiem es atskatīšos uz 2013.gadu un ieraudzīšu, ka – jā! – arī mūsu izglītībā skolotājs nozīmīgi mainās, prasmīgi savienojot mūsdienīgo ar klasiskām tradīcijām. Kā Katarā. Un rezultātā darba tirgū ienāk jaunietis PROTOŠS MĀCĪTIES – darbu, dzīvi, cilvēkus, attiecības, kontekstus.

 

Foto no mana personīgā arhīva.Katarā sadzīvo modernais ar tradicionālo – gan izglītībā, gan ikdienā.ImageImage

Par sākumu

Kas to zina, kā tas būs? Sākums nozīmē sastapties ar vēl nebijušo. Vai arī jau zināmajā iepīt jaunas lietas. Sākums nozīmē mācīties ko jaunu, varbūt sastapties ar “Man nesanāk!”, varbūt sastapties ar veiksmi, varbūt ar mazliet cīņu ar sevi. Sākums nozīmē drosmi domāt par nākotni, par to – kā iecerētais izskatīsies pēc laika. Tas nozīmē drosmi sastapties ar kļūdām, ar atkal jaunu mācīšanos. Tas nozīmē gatavību mainīties pa ceļam. Tas nozīmē jaunas sastapšanās, jaunus ceļojumus attiecībās, sevis iepazīšanā, profesionālajās gaitās. Dažreiz tās būs jaunas krustceles. Un jauni lēmumi. Ik brīdis ir kaut kā sākums. Ik doma ir kaut kā jauna sākums. Ik uzdrošināšanās ir kaut kā jauna sākums. 

Hmm… Vai tad ir iespēja palikt vecajā? Mēs uz sava vecā divriteņa bagāžnieka vedam mazu, mīļu, rozā sapņu čemodāniņu, kam nolupuši stūri, kur iekšā mums tikt vērtīgas domas, cerības, gaidas. Sākums ir – atvērt savu čemodāniņu, celtā ārā to, kam šodien jāsāk dzīvot. Citādi jau nebūs vietas jauniem sākumiem.Image